Šodiena pārāk aizņemta un ļoti negribas neko darīt. Pietam krievu valodā orālā ieskaite un es izdomāju, ka es neko nerubīju un lai kā es arī mācītos, nekas man neiet galvā. Pilnīgs pizģec. 
Man gribās jaunu mūziku, bet neko nevaru atrast jaunu. Komentāru kastītē vari atstāt ziņu ar kādu grupu, ko es varētu paklausīt. Lūdzu? Lūdzu?
Šodiena dikti īpaša diena. Labi, ne ar ko citu neizcēlās no citām dienām, bet, kur gadījies, kur ne, rimčikā vienu no Latvijas princesēm redzēju. hehehe.
Tas man lika padaudz aizdomāties par šitiem realitātes šoviem (visām princesēm, vecpuišiem, koklē ar zvaigzni, etc). Neko sakarīgu jau īsti neizdevās izdomāt. Ok, izdevās, bet man nav ne pacietības, ne gribēšanas tagad par to rakstīt. Varbūt kādreiz.
Sen nebiju rakstījusi. Pa šo laiku man salūza galds (jeb, nokrita tā daļa, uz kuras stāv tastatūra un pele), esmu noskatījusies dahuja filmas.. Vēl.. kas vēl? Nevar tik viegli atcerēties, ja kādu laiku neraksta.
Tātad, šodien atkārtoti noskatījos Fierce people, kuru jau kaut kad biju redzējusi. Tad man šausmīgi patikās, kaut gan bij latviešu valodā. Tagad noskatījos oriģinālvalodā un likās vēl foršāk kā iepriekš. Tātad, šo filmu rekomendēju. Lai gan galvenā varoņa draudzenītes vietā ir tas bābiets, kas krēslā tēlo, tomēr tas visu neizbojā, jo viņa pārāk daudz tur neparādās. Sižeta līnija unbelievable, pašam aktierim, pa munam, arī nebij ne vainas (:
kas ta nu vēl. Ah, jā. Visādus dīvainus sapņus redzu.
Vienu nakti man Kartupelītis sūtīja anonīmas ziņas ar parakstu “Cūciņa”, te citu dienu kaut kāds pasākums tirgū notika un visi stāvēja un skatījās no ielas. Pirms pasākuma redzēju sapnī, ka kaut kāds čalis man sāk kosu mest pie mūzikas skolas un kliedz kaut ko par to, ka “tev nevajadzēja dirst par to, ka Laura atnāks. kāpēc tu tā darīji??” ar šiem vārdiem viņš izrāva no garāmejošā vīrieša rokām ķēdi un aplika sev ap kaklu. Ķēde izrādījās anormāli smaga un viņš izlīmējās zālienā. Es palīdzēju un tādā garā, bet paralēli tam es domāju par to, ka es patiesībā nevienu Lauru nepazīstu. Tad pēctam es piecēlos pēc sapņa un gāju uz pasākumu un pirmais, ko man prasīja kultūras namā, bija “eu, kur ir Laura? ” un tad man palika jocīgi ap sirdi, jo tā bija viena no žūrijas loceklēm un es biju nosapņojusi stundu pirms notikuma, ka tā man līdzīgi prasīs :d
Lai nu kā. Tā ir pagājis laiks pagaidām. Drošvien kādu dienu vēl uzrakstīšu kaut ko.
Šodien aizgāju uz skolu. Pārmaiņas pēc.
Tā arī visu dienu neko sakarīgu nepaveicu, ja neskaita to, ka latviešu valodā uzrakstīju domrakstu par emo tematu “Mīlestība. Uzupurēšanās. Jūtas. Prāts”
Principā es sapratu, ka man par mīlestību un jūtām ir grūti rakstīt, jo viss, ko apkārt redzu ir tikai tīrs aprēķins un vienkārša miesiska labuma gūšana. Tā kā jau iepriekš nedaudz rakstīju par mīlestību un visu, kas tur piederās, tāpēc nav vajadzības to atkārtot.
Tā nu es dzeru kafiju, kas nedaudz garšo pēc benzīna un domāju iet gulēt un par citām lietām arī. Vajadzēja jau iet agrāk, ko es jau gandrīz izdarīju, atlūztot uz krēsla Degpunktu skatoties. Man ir pārāk daudz domu, lai es sakarīgi uzrakstītu kaut ko. Eju gulēt. Čau.
Ārprāts, cik sen nekas nav rakstīts. Baigi daudz viss kas jādara un tā, nesanāk laiks te uzrakstīt.
Tā. Šonakt, cik skatījos bija pāri -25, tā ka izdomāju, ka moš nav jāiet uz skolu. Uz pirmajiem sportiem tā arī neaizgāju, bet tad, kad piecēlos pus desmitos, tad izdomāju pazvanīt kādam, kurš varētu zināt, cik grādi un vai kāds vispār ies. Pazvanīju MārRuksim un šī teica, ka iet uz skolu. Tad nu es slējos augšā un aizgāju. Stundas bija tikai divas, haha. Vajadzēja jau būt tā, ka es ātri esmu mājās, bet nē.. Vēl man bija jāsarunā žūrija 5dienas pasākumam un jāiet uz Stara redakciju. Beigās mājā pavēlu iznāca ienākt.
6dien Laumēnz svinēja svētkus savus un biju Sauleskalnā. Bija šampāniets un tekila woohoo. Bija tīri jauki, ja neskaita faktu, ka ar mani nerunāja neviens daudz ;D Bet tas mani netraucēja ballēties. Bija jauki. Paldies, Laumēn.
Vakar (7dien) biju atkal pie Laumēna. Mācījos kombinatoriku un pārmaiņas pēc arī kaut ko sapratu. Zasa nemāk iemācīt. Pietrūkst Medenes.
Pasākumam beidzot ir izdomāta ideja, kas ir ļoti ļoti smieklīga. Cerams, ka viss, kas ir plānots, īstenosies. 
Labi, man nav vairs laika rakstīt, čau ;D
Pēdējā laikā aizvien mazāk gribas kaut ko darīt. Ne man gribas spēlēt kaut kādas spēlītes, ne man gribas televizoru, neko man negribas. Būšanas pēc sēžu draugos un feisbukā un gaidu, kad kāds parādīsies skypā ar ko varētu parakstīties. Bet tā arī neviens neatnāk un esmu velti nosēdējusi pie datora, neko sakarīgu nedarot.
Man ir uzlabojušās angļu valodas zināšanas, tāpēc man patīk sarakstīties ar visādiem ārzemniekiem, lai gan grūti atrast sakarīgus viņus. Visi vai nu grib cyberot vai kko. Bet nujā. Tas tā kā viss.
Man nav, ko rakstīt. Skatīšos filmu.
Par šo laiku īsumā…
Mammai bija dzimšanasdiena, tāpēc bija ballītes viņai un man īsti negribējās uzturēties mājā dēļ tā. Bet tā vietā es aizgāju pēc šampja un ar Alīnu ballējāmies citur. Laikam kļūstu par galīgu alkoholiķi.
Sapratu, ka es kārtējo reizi esmu iepinusies ne tur, kur vajag. Laikam tā dzīvē ir paredzēts. Vismaz manā. Vienmēr ar nepareizajiem cilvēkiem nepareizā vietā un nepareizā laikā un darīt nepareizas lietas. Normālus cilvēkus laikam nav lemts man satikt. Sadfeissssssss
Esmu atklājusi mācīšanās priekus. Tagad es pat mācos biežāk kā ever. Nezinu, cik tas ilgi turpināsies un drošvien arī aprausies pie tā, kad vajadzēs uzrakstīt kādu garāku mājasdarbu. bet tagad man ir stimuls beidzot kaut kāds tik tiešām, jo es negribu mūžīgi sēdēt kā glups cilvēks, kas nav ticis augstskolā tikai tāpēc, ka nav rubījis kaut ko mācīties ;D
Lai nu kā, esmu jau ievērojusi, kā mainās attieksme no skolotāju puses, kad es esmu izpildījusi mājasdarbu pārmaiņas pēc. Foršāka sajūta. Varbūt citiem tas ir pierasts, bet es, kā cilvēks, kas pilda mājasdarbus retāk kā .. (šodien salīdzināšana neizdodas), tad nu tas ir interesantāk kā parasti.
Beidzot ievēroju trūkumu Zasā. Viņa runā ļoti monotonā balsī un neskaidro pilnīgi neko un neviens klasē neko nesaprot, jo viņa pati pie sevis kaut ko ļauni smej un elš tā kā teļš stundas sākumā, jo pārsvarā mums matemātika notiek 3. stāvā un drošvien viņa reti iegriežas kačalkā, lai uzkačātu plaušu. Tā nu es sāku ilgoties pēc skolotājas Medenes, kas ar stingru roku liek visiem saprast jebkuru vielu, nevis maigi čivina kaut ko. Un jā. Kopš pirmās stundas es nebiju izpildījusi no visiem uzdevumiem nevienu pareizi, jo es nesaprotu permutācijas un Zasa nemāk iemācīt.
Šodien izvilku no skapja vēstures grāmatu kaut kādu, kur viss normāli izkonspektēts un normālā valodā uzrakstīts sākot no aizvēstures līdz pat tagad. Tā kā es lieku eksāmenu vēsturē, tam vajadzētu palīdzēt.
Vēl šodien pētīju LU fakultāšu piedāvājumu un uzdūros kaut kam galīgi intereasantam, kur es noteikti mēģināšu iesniegt doķus visus – tur bij kaut kas par kultūras un sociālo antropoloģiju. Pēc visa spriežot, kas tur bij sarakstīts, vajadzētu būt tiešām foršam visam. Man teica, lai tagad vēl nedomāju par to, kur es pēctam varēšu strādāt un tādā garā, tā kā šitā būs īstā vieta, kur būt, jo mani nekas neintresē. Vispār.
Šodiena patīkama.
Šodien es sapratu, ka labāk kontaktējos ar pleijeri, nekā ar cilvēkiem. Vismaz tad nav tā, ka kāds man nobojā garīgo, kas kaut kādā mistiskā kārtā mainās tādā ātrumā kā Lindsijas Lohanas frizūras. Tagad bieži ir emū garīgais un dusmas neparko (nu, piemēram, ja kāds man sāk bāzties par tuvu virsū, kā šodien beķerejā, kad likās, ka mani tūlīt izvaros (bet patiesībā tā saspaidīja somu, ka pleijers ieslēdzās un bezjēgā noskanēja vismaz pus stundu diezgan lielā skaļumā un žēl par to, jo viņš uz baterijām, nevis lādējamā :@) vai arī vienkārši krājbankas gaitenī, kad visiem kaut kāda stulbuma pēc bija jāstāv vienā vietā, lai gan otrā pusē celiņam bija pilnīgs tukšums). It kā sīkumi, bet tā nokaitina, ka nezini, kur likties.
Noskatījos filmu Circle of eight. Ko lai saka. Viena no labākajām šāda žanra filmām, ko pēdējā laikā esmu redzējusi. Nu, it kā kaut kāds trilleris, it kā šausmu filma psiholoģiska vai kaut kā tā. Nevar pateikt žanru, bet varu pastāstīt to, ka ir vērts skatīties! Nobeigums patiesībā diezgan negaidīts un pati doma savādāka kā citām šīgada un pēdējo gadu žanriski līdzīgajām filmām, kā arī jauki soundtracki. Dodu 9 acis no 10, jo galvenajai aktrisei bija nesmuki mati un pati arī nebija smuka. Filma bija laikam vienīgais, kas šodien man uzlaboja garastāvokli, izņemot pārtiku.
Principā man patīk skatīties labas filmas pirmo reizi. Lai gan es daudzas filmas skatos atkal un atkal un zinu, ka viņas ir labas tikai tad, kad esmu noskatījusies vismaz trīs reizes. Bet, kad ar pirmo reizi jau saprotu, ka ir laba, tad tā ir kaut kāda interesanta sajūta. Galva tā kā pulsē nedaudz un ir jauka sajūta.
Mans šīsnakts sapnis bija vienkārši kaut kāds vatafaks. Viss sākās ar to, ka māte prasīja, lai es nāku viņai līdzi pie Danutes griezt divus salātus – vienus no dabīgajiem tomātiem, otrus no mākslīgajiem. Tad no mana korpīša devāmies tripā ar divriteni pie Danutes. Māte sēdēja uz riteņa stūres. Tad ieraudzīja savu draudzeni un teica, lai es eju tālāk. Gāju tālāk un nokļuvu līdz Ezim (tas ir veikals pie Danutes korpusa). Pēkšņi uzradās mamma un teica, ka caur Ezi esot ātrāk, tad ātri noskrēja lejā pa kāpnēm un man atlika tikai sekot. Noskrēju lejā es arī un tad ieraudzīju telpu ar 3 durvīm. Vienas durvis bija vaļā un pa vītņu kāpnēm es redzēju, ka ātri iet mana mamma. Pārējās durvis bija ciet un es purkšķēju par to, ka es nezinu, kuras durvis. Pašā telpā, kur tas viss bija, sēdēja cilvēki, precīzāk, 3 čaļi, kuri sēdēja pie galda un dzēra vīnu, un Anete L, kura man kaut ko cītīgi stāstīja. Es paņēmu vīnu un ielēju glāzē un sāku dzert un tur bij nevis vīns, bet šampānietis. Tā arī līdz Danutes dzīvoklim netiku, hehe.
Šodien staigāju pa humpalām un apvainojos uz visiem tiem veikaliem, jo viņiem ir nav visādu izmēru. It kā nov ienas puses labi, ka visas tās drēbes ir pa vienai. Ja vien viņas derētu visas :/ .
Aizgāju mājās un neko sakarīgu nedarīju. Tad vakarāk izdomāju ieiet vannā. Pārmaiņas pēc piemetu tur klāt rozes lapas un paņēmu mp3 un šampi un nezināju, kur no labpatikas likties ;D
Pēčāk piegāju pie datora un sagribēju kkur online filmas paskatīties un sāku atkal dusmoties uz savu datoru, jo viņš ir tik lēns, ka ir jāgaida 3minūtes, kamēr viņš atver kādu lapu. Atmetu ar roku un gaidīju, kad novilksies manējās. Tagad ( 00:42) skatīšos šausmeni kaut kādu un ēdīšu roltonu.
 | Spaidermankī on Kubs |
