Aint no easy way!

Kas par traku laiku šitas ir! Es tagad jūtos riktīgi liela, kaut gan negribu tāda būt, jo jā. Es tikpat kā varu saukties par studenti.

Aizbraucu trešdien iesniegt dokumentus. Sākumā biju kultūras akadēmijā un tur bija daudz vienkāršāka sistēma, kā LU. Uzrakstīju papīru, aizgāju pie tās tantes, kura datorā visu savadīja un jā. Tagad man ir jau savs kods, ar kuru man vajadzēs nākoštrešdien iet rakstīt iestājpārbaudījumu – domrakstu.

Pēctam aizbraucām uz Lu, tur gan bija baisi. Sākumā kaut kāda dīvaina elektroniskā reģistrēšanās, kur es nesapratu nekā. Iznāca, ka piesakos 10 fakultātēs, kaut gan tīri teorētiski bija tikai 5, jo es pieteicos uz katru gan budžetam, gan maksai. Diena bija riktīgi ideāla, ja neskaita manu pretīgo vēdera čakarēšanos. Gāju vēl uz aptieku un pēctam Pelmeņos dzēru kuņģa pilienus. Baigā diēta vispār sanāca – ierastā Rīgas ēdienkarte man nesanāca (maķīša neveselībā paika), bet iedzēru divas kefīra glāzes. Joprojām nesaprotu, kā es visu dienu tā varēju ar viņām iztikt.

Tad nujā, otrdien jau braucu atkal uz Rīgu un palikšu pa nakti dzīvoklī, kuru taisos īrēt. Tik jauka sajūta, ka arī tur būs man mājas, iekārtošu, kā gribēšu, pašai savs stūrītis. Lai gan tur būs vēl vismaz 3 cilvēki, bet pašai sava istaba ir forši. Mhm.

Saņēmu arī, protams, savus līmeņus. It kā jau visi saka, ka es ar viņiem budžetā stabili varētu tikt, bet es nez. Šaubas kat kādas, jo cik gan pasaulē gudrāki cilvēki par mani ir (daudz!). Nujā, bail nedaudz dzīvot būs Rīgā. Ja vēl mācīšos akadēmijā, tad vispār. Visbaisākais rajons, kurā esmu bijusi. Gandrīz tikpat tukšs kā madona svētdienas pievakarē.

Sāku vēl lasīt par kaut kādu reģenerāciju, kas tagad notiek ar pasauli. Tīri teorētiski varētu izteikties tā: ik pa laikam notiek milzīgi lēcieni evolūcijā un visās tehnikas jomās. Agrāk lielais lēciens notika pa gadsimtiem, tūkstošgadēm, bet tagad lielais lēciens aizvien ātrāk notiek – jeb, desmit gadu laikā tas ir noticis. Jo jāskatās ir reāli. Ne jau aiz tā fakta, ka esam palikuši vecāki, bet aiz cita fakta liekas, ka laiks sāk skriet ātrāk. Tā nu nonākam pie tās maiju vai kāviņuturvēlne spirāles. Tā kā spirāle (nu, vairāk kā gliemežvāka formā, you know), paliek aizvien mazāka, tā arī lēcieni kļūst aizvien ātrāki, tam vajadzīgs mazāks laiks. Tā nu drošvien nākamais lēciens ilgs kādu mēnesi, pēctam dienas, pēc tam sekundes.. Katrā ziņā to var nosaukt par to lSDJKfjksdfkjdfkjfdkdjf reģenerāciju vai kā nu tur. Evolūcijas ietekmē cilvēki mainās vai nu fiziski vai tīri garīgi. Man jau liekas, ka cilvēki ir sasnieguši savu fiziskā ķermeņa augstāko punktu (un es nerunāju par orgasmu) – cilvēks jau tagad ir tīri ideāls, lai arī kādas būtu proporcijas, sejas vaibsti vai apģērba izmērs. Tad nu notiek tā saucamā garīgā evolūcija. Un te nu cilvēki divās daļās dalās – tie, kuri neevolucionēs, paliks tādi paši, līdz sapūs, vai arī evolucionēs, mainīsies līdzi laikam (lēcienam). Tāpat kā stirniņu bars, kas skrien uz priekšu, bēgot no žirafes. Lēnākās nomin, pārējās izdzīvo un kļūst vēl ātrākas. Tā pat kā smadzeņu šūnas alkohola reibumā. Ātrākās un gudrākās izdzīvo, pārējās neatgriezeniski pazūd. Tā nu tas viss reģenerācijas process atlasa lēnākos un tupākos civilizācijas eksemplārus un ļauj pārējai civilizācijai kļūt gudrākai kaut vai vien noskatoties, kā iet bojā lēnākie. Tas viss nekad nav viegli, nāk visa sāpe un tas viss. Un tagad tie, kuru intereses paliks ēst-dzert-jāties, atkritīs. Jo nu, arī stirniņu barā liekēdes stirnas pieņem sliktāk kā bara galveno, kas domā vai atrod labākus zāles pleķus, kur pārējiem baroties.

Tas, pa manam, ir tas evolūcijas lēciens, kas šobrīd notiek. Nākotnē, drošvien, laiks skries vēl ātrāk, atbirs aizvien vairāk tīrradņu un paliks apslīpētie dimanti, kuri atbirs pēctam un paliks tīrs platīns ;D

Tad nu, cilvēki, izdomājiet – gribat būt lēnākās stirnas, kuras žirafes iemīdīs zemē un no kurām pēctam bagātas krievu tantes taisīs kažokus, vai arī iesiet līdzi, pieņemsieties prātā un turpināsies attīstīties līdz viedajiem, kuri vedīs pārējo baru. Tās manas pēdējā laika pārdomas, kuras man radās pēc sapņa nenormāli skaista. Manas domas varētu būt arī nepareizas, ļoti iespējams, bet katram sava taisnība. Es ticu savai.

Hah, ierakstu sāku ar savu dzīves aprakstu, beidzu ar pārdomām par pasaules bojāeju.

Stiprinieties pārliecībā, draugi. Cheers.