Tribute to a (…)

Par skaistumu un jaunības maksimālismu.

Vai nu tas ir jaunības maksimālisms vai arī tas, ka esmu iemīlējusies pasaulē kā tādā vai arī kādā citā, liek man visur saskatīt skaisto. Vai nu sapņi, kas mani naktī moka un liek domāt, kāpēc gan tā nav realitātē, vai arī cilvēki un sajūtas.. Es visur redzu skaistumu. Jo nav labuma bez ļaunuma. Un otrādi. Kā piemēru varētu minēt kaut vai to aspektu, kuru esmu pārdomājusi krustu šķērsu par to, ka cilvēki, kuriem ir kāda nopietna slimība, tos daba vai kāds cits kompensējis ar paranormālu prātu, spējām vai vienkārši kādu konkrētu talantu, kas tāpat ļauj apzināties iepriekšminēto faktu. Varētu ņemt ideju, ka viss tāpat notiek ap mums un nekas cits, kas notiek pasaulē, mūs neskar, tad var teikt, ka visam, kas notiek, ir sava jēga. Vai nu tā ir budžeta vieta, ko mēs nedabūjam vai arī pircējs, kurš pielien rindā priekšā, lai pēctam mēs atklātu, ka labi, ka aizkavējāmies veikalā, jo mūs tik tikko gandrīz vai mašīna notrieca. Vai arī kaut kas cits. Nekas nenotiek nejauši. Un tur ir tā sāls. Skaistums tur ir. Nezināmajā un tajā, kas būs, ko mēs pat nenojaušam. Pašā momentā, kurā atrodamies. Tā kā man ir daudz paziņu ū tē tē, es aptuveni nojaušu daudzu cilvēku domu gājienu. Citam pie visa vainīgs ir dievs (nu, visā labajā), cits vispār nekam netic, izņemot sevi pašu. Bet nu vissmieklīgāk ir salīdzināt citu domas ar savējām. Tā jau ir, kā saka kaut kāds cilvēks, kura vārdu nezinu – klausies citu viedoklī, bet dari pa savam.

Viens cilvēks man teica, ka  es visā saskatu negatīvo. Tā, protams, iespējams, ir, bet es laikam esmu iemācījusies saskatīt arī sliktajā savu daļu jaukuma. Es nepārspīlēju ar pozitīvismu, ka viss ir tik lielisks un foršs, neuzticos cilvēkiem jau no pirmā vārda. Es visu analizēju prātā un pārdomāju. Iespējams, ka aiz tā iemesla, ka mani var vienkārši piečakarēt, bet katrā ziņā arī tajā piesardzībā ir savs labums. Ja arī mani piečakarētu, tad to paredzēt un pārdzīvot būtu vieglāk, jo tas nāktu gaidīti un būtu saprotams, kāpēc tas viss. Kaut vai arī sanāktu raudāt, tomēr tur arī ir skaistums – kaut vai tas vien, ka es spēju dabūt kaut kādu šķidrumu laukā pa acīm, par to, ka tas ir kaut nedaudz ūdens, kura pietrūkst Āfrikā. Kaut vai man sāp, tomēr skaistums ir tajā, ka es zinu, ka pēc tam būs labi. Tā sajūta, kad aiz fiziskām sāpēm esi iedzēris nošpu un tad ir skaists tas moments, kad pirmo reizi sāpes pazūd. Aiz visām šitajām domām, man sāk likties, ka es vai nu esmu dzīvē pārāk daudz alkoholu lietojusi, kas manī sakrājies pa ilgu laiku un tagad izraisa tādu nepieredzētu eiforiju, kādu var sniegt vien… Es pat nezinu, kas to var sniegt. Vai arī es esmu pārcēlusies uz dzīvi kaut kādā citā dimensijā, atstājot visus cilvēkus atpakaļ un redzu visur dzīvību un foršas lietas – augošu koku, kuram ir pašam savs stāsts, vēju, kas nezin no kurienes ir savācies (naprimer kā haosa teorijā – no tauriņa spārnu vēziena otrā pasaules galā) vai vienkārši es jūtu to sajūtu, ka zinu, ka viss būs labi.

Šodien vēl sāku domāt par cilvēkiem, kas taisa skaistumu – par māksliniekiem, sajūtu meistariem un citiem. Mūziķi tie ir un citi arī īstenībā. Dievs vien zin, kas prātā licis kādam uzbliezt melodiju, pēctam pielikt ritmu un vārdus vai savādākā secībā, lai pēctam kāds cits vairs nevarētu iztikt bez tā salikuma. Kas to lai sazin, kas licis paņemt otu, zīmuli vai flōmīšus un papīru, lai pēctam kāds notriektu miljardus par to un novietotu savā guļamistabā, lai, katru rītu ceļoties, varētu kā tups lupīt un priecāties par dienu un zīmējumu. Viņi visi ir ģēniji. Vai, nu es atkal sāku priecāties. Un arī paši cilvēki, parastie, mirstīgie, ar vienu vārdu, teikumu var veidot kādam pasauli, iepriecināt, likt iemīlēties vai ko tādu. Nezinu, moška pat es esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš tagad ar savu varbūt tukšo un pārmērīgi priecīgo bazarēšanu kādu iedvesmos. Un vislabākais ir tas, ka varbūt aiz kāda vārda, kuru pateikšu, uzrakstīšu, sekos kāda cilvēka doma, kas, iespējas, mainīs visu pārējo pēc tam. Jā, tā neziņa par to, kā tu ietekmēsi kaut ko, ir skaista.

Iespējams, ka ieraksts ir nedaudz nesakarīgs savā struktūrā, bet tādas man sajūtas izmētātas, bet gribu vien pateikt šito visu, lai cilvēkiem varbūt acis atveras un lai visi ķer katru sajūtu. Nežēlo emocijas, materiālus un visu, kas pieder, lai citus darītu priecīgus, jo citi ir tie, kas dara mūs priecīgus un pilnveido. Arī aizdomājos par tēmu – kas veido sirdis. Nu, es tās zīmētās domāju. Nav jau tā, ka ir tikai divas daļas. Ir arī vismaz trešā vai piecdesmitā. Jo divi cilvēki nevar veidot vienu veselu bez līnijas, kas savienos tās kopā, bez sajūtām, domām, vēl kāda cilvēka, kas pasaka, cik tas patiesībā ir forši un tā. Labi, laikam būtu jānobeidz šitas raksts kaut kā.. Teikšu jau iepriekšējos vārdus – varbūt sāciet redzēt visu foršo apkārt – redzēt sāpes, laimīgas sejiņas, kuras uzčurātas sienai, kurai ejat garām, paiku, kas piepilda vēderu un veido visu enerģiju, lai varētu priecāties. Vaiii, es laikam esmu laimīga. ^_^