Blinding

Diezgan pasen neesmu neko rakstījusi. Bet gribētos. Savu verbālo caureju, varbūt ar ne tik tiešiem piemēriem, man tomēr kaut kur jāizliek.

Protams, varētu sākt ar visiem “ko es tagad daru” un “kā man iet”, bet tāpat nevienam tāpat tas īsti neinteresē.

Par to īstenībā ir ieraksts. Par to, ka visiem interesē tikai sava dzīve. Un lai arī kā būtu, vienmēr es iekāpšu vienā un tajā pašā grāvī līdz elkoņiem un netikšu laukā. Kā jau vienmēr.

Vispār ir tā, ka iepriekš naivi cerēju, ka kādam tomēr interesē, ko es daru. Bet jo tālāk es eju, jo vairāk saprotu to, ka savā dzīves ceļā esam vieni un tas, ko darām, ir tikai mūsu pašu darīšana un nevienam tas neinteresē un nekad arī neinteresēs. Iespējams, ka tad, kad cilvēks ir jaunāks (mazāks kaut vai klašu, kursu ziņā), to nevar saprast. Bet jo tālāk ej, jo vientuļāks paliec.

Tas no vienas puses ir loģiski un no otras puses ir nē. No loģiskās puses – cilvēkam aizvien vairāk pašam patīk sasniegt visu, viņš izmanto pilnīgi visu iespējamo, lai tiktu tālāk kā citi. Un nevajag nekādas diršanas, ka interesē arī citu cilvēku dzīve un problēmas. Tā nav. Iespējams (un pat ne ta rekomendējams, bet ticams), ka cilvēki, kas vēl joprojām ir skolā, vidusskolā, jebkāda veida skolā, interesējas par tiem, aks apkārt, kas notiek un tā. Bet tie drošvien ir vieni no tiem, aks ir vienā no iepriekšējiem rakstiem – cilvēki pakaļāskrējēji.  Tie, kam dzīvē nekas nenotiek. Un tāpēc arī viņiem ir interesanti lasīt un klausīties, kas notiek citu cilvēku dzīvē. Tiem arī labpatīk lasīt detektīvromānus un skatīties gossip girl, lai vismaz ir sajūta tāda, kas ir tad, kad dzīvē kaut kas notiek.  No otras puses – kas gan mainās pa šo gadu, kas atšķir vidusskolu no augstskolas 1. kursa? Tas, ka tāpat jau paliek draugi, paziņas un visi. Bet tu pats turpini darīt kaut ko pats savu. Un citi darās pa savām dzīvēm. Un, manuprāt, visvairāk vienītī tu paliec tad, kad ir šitas periods. Es gan nemāku spriest par lielāku vecumu, kas notiek tad. Bet pēc savas pieredzes varu teikt, ka viss mainās tad, kad tu sāc dzīvot kaut cik patstāvīgu dzīvi. Ok, tas var nemainīties tad, ja tu sāc mācīties savā pilsētā un turpini dzīvot turpat, kur iepriekš, vāries savā suliņā un neko nemainīt. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tu jūties “pieaugušāks” un patstāvīgāks. Jo, lai arī cik skolotāji skandinātu, ka vidusskolas izglītība nav obligāta, vēl mazāk obligāta ir augstskolas izglītība.

Stulbākais ir tas, ka visi sāk pazust pa malām. Iepriekšējie tuvie kontakti pazūd, nāk klāt jauni. Kas, protams, nav tik tuvi, kā vecie. Jo cilvēk ir tik ļoti iejuties pie savējiem un tas pēkšņi tiek atņemts. Jā, ir jau sakari, kas paliek, bet ne visi. Un tad komforta zonas zūd.

Piemēram, lai neliegtos, es pašlaik jūtos kā no laivas izmesta. Lai gan gandrīz gadu mācos augstskolā, jorojām neesmu īsti sapratusi, kas man vajadzīgs un neesmu nosvērusi prioritātes, neesmu nosvērusi neko. Tāpēc arī es tagad dzīvojos tā. Nekā. Un tas ir bēdīgi. Jo, pēc visiem priekšrakstiem, pašlaik jau man vajadzētu sākt rasties interesēm par noteiktām tēmām. Viss, kas man ir radies ir diezgan dīvaina dzīvnieciska vēlme pēc visa, ko dzīve piedāvā. Nevi garīgas, intelektuālas lietas, kam mani vajadzētu ieinteresēt, bet viss vienkāršais, kas ir it kā bijis pieejams arī agrākā vecumā, tomēr nav ticis izmantots. Varbūt morāles normas, varbūt audzināšanas, varbūt sirdsapziņas dēļ. Joprojām esmu maziņš cilvēks, kas neko nav sapratis.

Būtu gan debīli uzvelt visu vainu tam, ka, pilngadību sasniedzot, cilvēkam jākļūst pieaugušam. Tā nebūt nav. Bet pašlaik nezinu, kam uzvelt vainu. Laikam beidzot būtu jāsāk uzņemties vaina, ka neesmu pietiekami ieklausījusies interesējošās lietās, varbūt tāpēc, ka neesmu pietiekami aktīva, varbūt tāpēc, ka nemāku nodarīt sabiedrisko dzīvi no privātās.

Šis ir vienkāršs domu savārstījums, kurš nebūt nav loģisks un strukturēts, kādam būtu jābūt jau kaut cik inteliģentam cilvēkam. Par nelaimi laikam es neesmu izkustējusies ne par matu uz priekšu no dzīvnieciskās pasaules, kurā nav nekāda garīga prieka. Esmu palikusi turpat, kur visi zvēri. Tajā pašā krātiņā. Bet kā jau visiem nebrīviem cilvēkiem gribētos tikt tālāk. Kaut kur, kur mani aiznestu viss, kas atbrīvo. Man negribas palikt te, kur viss notiek identiski vienādā režīmā. Es gribu tur, kur mani neierobežo un tur, kur manas emocijas un mani saprot. It kā cilvēku pasaulē ir daudz. Vismaz vienam vajadzētu runāt manā valodā un saprast mani tādu, kāda esmu, bet drošvien neesmu tāda, kāds ir vairums cilvēku, tāpēc izvēles ir mazāk. Tas pats krātiņš, kur visi zvēri sabāzti, neraugoties uz šķirni, sugu vai dzimumu. Nu neesmu es apmierināta ar pašreizējo. Man vajag vairāk. Un labāk :/

Un, atgriežoties pie pirmā topika. Cilvēkiem patiešām neinteresē, ko tu dari. Iespējams radiniekiem vai tuvākajiem draugiem. Bet pat tiem būs pohuj, jo viņiem visiem ir savas dzīves. Nav tā, ka bez tevis nevarēs iztikt. Varēs. Un kā vēl. Tāpēc nevajag sevi pataisīt par nez kādu vareno. Bet vis bēdīgākais, ka es to apzinos, bet joprojām.. Nu joprojām es daru to pašu, ko iepriekš.

Man, lūdzu, oglīti verbālajai caurejai.