Protams, varētu sākt ar visiem “ko es tagad daru” un “kā man iet”, bet tāpat nevienam tāpat tas īsti neinteresē.

Par to īstenībā ir ieraksts. Par to, ka visiem interesē tikai sava dzīve. Un lai arī kā būtu, vienmēr es iekāpšu vienā un tajā pašā grāvī līdz elkoņiem un netikšu laukā. Kā jau vienmēr.

Vispār ir tā, ka iepriekš naivi cerēju, ka kādam tomēr interesē, ko es daru. Bet jo tālāk es eju, jo vairāk saprotu to, ka savā dzīves ceļā esam vieni un tas, ko darām, ir tikai mūsu pašu darīšana un nevienam tas neinteresē un nekad arī neinteresēs. Iespējams, ka tad, kad cilvēks ir jaunāks (mazāks kaut vai klašu, kursu ziņā), to nevar saprast. Bet jo tālāk ej, jo vientuļāks paliec.

Tas no vienas puses ir loģiski un no otras puses ir nē. No loģiskās puses – cilvēkam aizvien vairāk pašam patīk sasniegt visu, viņš izmanto pilnīgi visu iespējamo, lai tiktu tālāk kā citi. Un nevajag nekādas diršanas, ka interesē arī citu cilvēku dzīve un problēmas. Tā nav. Iespējams (un pat ne ta rekomendējams, bet ticams), ka cilvēki, kas vēl joprojām ir skolā, vidusskolā, jebkāda veida skolā, interesējas par tiem, aks apkārt, kas notiek un tā. Bet tie drošvien ir vieni no tiem, aks ir vienā no iepriekšējiem rakstiem – cilvēki pakaļāskrējēji.  Tie, kam dzīvē nekas nenotiek. Un tāpēc arī viņiem ir interesanti lasīt un klausīties, kas notiek citu cilvēku dzīvē. Tiem arī labpatīk lasīt detektīvromānus un skatīties gossip girl, lai vismaz ir sajūta tāda, kas ir tad, kad dzīvē kaut kas notiek.  No otras puses – kas gan mainās pa šo gadu, kas atšķir vidusskolu no augstskolas 1. kursa? Tas, ka tāpat jau paliek draugi, paziņas un visi. Bet tu pats turpini darīt kaut ko pats savu. Un citi darās pa savām dzīvēm. Un, manuprāt, visvairāk vienītī tu paliec tad, kad ir šitas periods. Es gan nemāku spriest par lielāku vecumu, kas notiek tad. Bet pēc savas pieredzes varu teikt, ka viss mainās tad, kad tu sāc dzīvot kaut cik patstāvīgu dzīvi. Ok, tas var nemainīties tad, ja tu sāc mācīties savā pilsētā un turpini dzīvot turpat, kur iepriekš, vāries savā suliņā un neko nemainīt. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tu jūties “pieaugušāks” un patstāvīgāks. Jo, lai arī cik skolotāji skandinātu, ka vidusskolas izglītība nav obligāta, vēl mazāk obligāta ir augstskolas izglītība.

Stulbākais ir tas, ka visi sāk pazust pa malām. Iepriekšējie tuvie kontakti pazūd, nāk klāt jauni. Kas, protams, nav tik tuvi, kā vecie. Jo cilvēk ir tik ļoti iejuties pie savējiem un tas pēkšņi tiek atņemts. Jā, ir jau sakari, kas paliek, bet ne visi. Un tad komforta zonas zūd.

Piemēram, lai neliegtos, es pašlaik jūtos kā no laivas izmesta. Lai gan gandrīz gadu mācos augstskolā, jorojām neesmu īsti sapratusi, kas man vajadzīgs un neesmu nosvērusi prioritātes, neesmu nosvērusi neko. Tāpēc arī es tagad dzīvojos tā. Nekā. Un tas ir bēdīgi. Jo, pēc visiem priekšrakstiem, pašlaik jau man vajadzētu sākt rasties interesēm par noteiktām tēmām. Viss, kas man ir radies ir diezgan dīvaina dzīvnieciska vēlme pēc visa, ko dzīve piedāvā. Nevi garīgas, intelektuālas lietas, kam mani vajadzētu ieinteresēt, bet viss vienkāršais, kas ir it kā bijis pieejams arī agrākā vecumā, tomēr nav ticis izmantots. Varbūt morāles normas, varbūt audzināšanas, varbūt sirdsapziņas dēļ. Joprojām esmu maziņš cilvēks, kas neko nav sapratis.

Būtu gan debīli uzvelt visu vainu tam, ka, pilngadību sasniedzot, cilvēkam jākļūst pieaugušam. Tā nebūt nav. Bet pašlaik nezinu, kam uzvelt vainu. Laikam beidzot būtu jāsāk uzņemties vaina, ka neesmu pietiekami ieklausījusies interesējošās lietās, varbūt tāpēc, ka neesmu pietiekami aktīva, varbūt tāpēc, ka nemāku nodarīt sabiedrisko dzīvi no privātās.

Šis ir vienkāršs domu savārstījums, kurš nebūt nav loģisks un strukturēts, kādam būtu jābūt jau kaut cik inteliģentam cilvēkam. Par nelaimi laikam es neesmu izkustējusies ne par matu uz priekšu no dzīvnieciskās pasaules, kurā nav nekāda garīga prieka. Esmu palikusi turpat, kur visi zvēri. Tajā pašā krātiņā. Bet kā jau visiem nebrīviem cilvēkiem gribētos tikt tālāk. Kaut kur, kur mani aiznestu viss, kas atbrīvo. Man negribas palikt te, kur viss notiek identiski vienādā režīmā. Es gribu tur, kur mani neierobežo un tur, kur manas emocijas un mani saprot. It kā cilvēku pasaulē ir daudz. Vismaz vienam vajadzētu runāt manā valodā un saprast mani tādu, kāda esmu, bet drošvien neesmu tāda, kāds ir vairums cilvēku, tāpēc izvēles ir mazāk. Tas pats krātiņš, kur visi zvēri sabāzti, neraugoties uz šķirni, sugu vai dzimumu. Nu neesmu es apmierināta ar pašreizējo. Man vajag vairāk. Un labāk :/

Un, atgriežoties pie pirmā topika. Cilvēkiem patiešām neinteresē, ko tu dari. Iespējams radiniekiem vai tuvākajiem draugiem. Bet pat tiem būs pohuj, jo viņiem visiem ir savas dzīves. Nav tā, ka bez tevis nevarēs iztikt. Varēs. Un kā vēl. Tāpēc nevajag sevi pataisīt par nez kādu vareno. Bet vis bēdīgākais, ka es to apzinos, bet joprojām.. Nu joprojām es daru to pašu, ko iepriekš.

Man, lūdzu, oglīti verbālajai caurejai.

Vai nu tas ir jaunības maksimālisms vai arī tas, ka esmu iemīlējusies pasaulē kā tādā vai arī kādā citā, liek man visur saskatīt skaisto. Vai nu sapņi, kas mani naktī moka un liek domāt, kāpēc gan tā nav realitātē, vai arī cilvēki un sajūtas.. Es visur redzu skaistumu. Jo nav labuma bez ļaunuma. Un otrādi. Kā piemēru varētu minēt kaut vai to aspektu, kuru esmu pārdomājusi krustu šķērsu par to, ka cilvēki, kuriem ir kāda nopietna slimība, tos daba vai kāds cits kompensējis ar paranormālu prātu, spējām vai vienkārši kādu konkrētu talantu, kas tāpat ļauj apzināties iepriekšminēto faktu. Varētu ņemt ideju, ka viss tāpat notiek ap mums un nekas cits, kas notiek pasaulē, mūs neskar, tad var teikt, ka visam, kas notiek, ir sava jēga. Vai nu tā ir budžeta vieta, ko mēs nedabūjam vai arī pircējs, kurš pielien rindā priekšā, lai pēctam mēs atklātu, ka labi, ka aizkavējāmies veikalā, jo mūs tik tikko gandrīz vai mašīna notrieca. Vai arī kaut kas cits. Nekas nenotiek nejauši. Un tur ir tā sāls. Skaistums tur ir. Nezināmajā un tajā, kas būs, ko mēs pat nenojaušam. Pašā momentā, kurā atrodamies. Tā kā man ir daudz paziņu ū tē tē, es aptuveni nojaušu daudzu cilvēku domu gājienu. Citam pie visa vainīgs ir dievs (nu, visā labajā), cits vispār nekam netic, izņemot sevi pašu. Bet nu vissmieklīgāk ir salīdzināt citu domas ar savējām. Tā jau ir, kā saka kaut kāds cilvēks, kura vārdu nezinu – klausies citu viedoklī, bet dari pa savam.

Viens cilvēks man teica, ka  es visā saskatu negatīvo. Tā, protams, iespējams, ir, bet es laikam esmu iemācījusies saskatīt arī sliktajā savu daļu jaukuma. Es nepārspīlēju ar pozitīvismu, ka viss ir tik lielisks un foršs, neuzticos cilvēkiem jau no pirmā vārda. Es visu analizēju prātā un pārdomāju. Iespējams, ka aiz tā iemesla, ka mani var vienkārši piečakarēt, bet katrā ziņā arī tajā piesardzībā ir savs labums. Ja arī mani piečakarētu, tad to paredzēt un pārdzīvot būtu vieglāk, jo tas nāktu gaidīti un būtu saprotams, kāpēc tas viss. Kaut vai arī sanāktu raudāt, tomēr tur arī ir skaistums – kaut vai tas vien, ka es spēju dabūt kaut kādu šķidrumu laukā pa acīm, par to, ka tas ir kaut nedaudz ūdens, kura pietrūkst Āfrikā. Kaut vai man sāp, tomēr skaistums ir tajā, ka es zinu, ka pēc tam būs labi. Tā sajūta, kad aiz fiziskām sāpēm esi iedzēris nošpu un tad ir skaists tas moments, kad pirmo reizi sāpes pazūd. Aiz visām šitajām domām, man sāk likties, ka es vai nu esmu dzīvē pārāk daudz alkoholu lietojusi, kas manī sakrājies pa ilgu laiku un tagad izraisa tādu nepieredzētu eiforiju, kādu var sniegt vien… Es pat nezinu, kas to var sniegt. Vai arī es esmu pārcēlusies uz dzīvi kaut kādā citā dimensijā, atstājot visus cilvēkus atpakaļ un redzu visur dzīvību un foršas lietas – augošu koku, kuram ir pašam savs stāsts, vēju, kas nezin no kurienes ir savācies (naprimer kā haosa teorijā – no tauriņa spārnu vēziena otrā pasaules galā) vai vienkārši es jūtu to sajūtu, ka zinu, ka viss būs labi.

Šodien vēl sāku domāt par cilvēkiem, kas taisa skaistumu – par māksliniekiem, sajūtu meistariem un citiem. Mūziķi tie ir un citi arī īstenībā. Dievs vien zin, kas prātā licis kādam uzbliezt melodiju, pēctam pielikt ritmu un vārdus vai savādākā secībā, lai pēctam kāds cits vairs nevarētu iztikt bez tā salikuma. Kas to lai sazin, kas licis paņemt otu, zīmuli vai flōmīšus un papīru, lai pēctam kāds notriektu miljardus par to un novietotu savā guļamistabā, lai, katru rītu ceļoties, varētu kā tups lupīt un priecāties par dienu un zīmējumu. Viņi visi ir ģēniji. Vai, nu es atkal sāku priecāties. Un arī paši cilvēki, parastie, mirstīgie, ar vienu vārdu, teikumu var veidot kādam pasauli, iepriecināt, likt iemīlēties vai ko tādu. Nezinu, moška pat es esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš tagad ar savu varbūt tukšo un pārmērīgi priecīgo bazarēšanu kādu iedvesmos. Un vislabākais ir tas, ka varbūt aiz kāda vārda, kuru pateikšu, uzrakstīšu, sekos kāda cilvēka doma, kas, iespējas, mainīs visu pārējo pēc tam. Jā, tā neziņa par to, kā tu ietekmēsi kaut ko, ir skaista.

Iespējams, ka ieraksts ir nedaudz nesakarīgs savā struktūrā, bet tādas man sajūtas izmētātas, bet gribu vien pateikt šito visu, lai cilvēkiem varbūt acis atveras un lai visi ķer katru sajūtu. Nežēlo emocijas, materiālus un visu, kas pieder, lai citus darītu priecīgus, jo citi ir tie, kas dara mūs priecīgus un pilnveido. Arī aizdomājos par tēmu – kas veido sirdis. Nu, es tās zīmētās domāju. Nav jau tā, ka ir tikai divas daļas. Ir arī vismaz trešā vai piecdesmitā. Jo divi cilvēki nevar veidot vienu veselu bez līnijas, kas savienos tās kopā, bez sajūtām, domām, vēl kāda cilvēka, kas pasaka, cik tas patiesībā ir forši un tā. Labi, laikam būtu jānobeidz šitas raksts kaut kā.. Teikšu jau iepriekšējos vārdus – varbūt sāciet redzēt visu foršo apkārt – redzēt sāpes, laimīgas sejiņas, kuras uzčurātas sienai, kurai ejat garām, paiku, kas piepilda vēderu un veido visu enerģiju, lai varētu priecāties. Vaiii, es laikam esmu laimīga. ^_^

Aizbraucu trešdien iesniegt dokumentus. Sākumā biju kultūras akadēmijā un tur bija daudz vienkāršāka sistēma, kā LU. Uzrakstīju papīru, aizgāju pie tās tantes, kura datorā visu savadīja un jā. Tagad man ir jau savs kods, ar kuru man vajadzēs nākoštrešdien iet rakstīt iestājpārbaudījumu – domrakstu.

Pēctam aizbraucām uz Lu, tur gan bija baisi. Sākumā kaut kāda dīvaina elektroniskā reģistrēšanās, kur es nesapratu nekā. Iznāca, ka piesakos 10 fakultātēs, kaut gan tīri teorētiski bija tikai 5, jo es pieteicos uz katru gan budžetam, gan maksai. Diena bija riktīgi ideāla, ja neskaita manu pretīgo vēdera čakarēšanos. Gāju vēl uz aptieku un pēctam Pelmeņos dzēru kuņģa pilienus. Baigā diēta vispār sanāca – ierastā Rīgas ēdienkarte man nesanāca (maķīša neveselībā paika), bet iedzēru divas kefīra glāzes. Joprojām nesaprotu, kā es visu dienu tā varēju ar viņām iztikt.

Tad nujā, otrdien jau braucu atkal uz Rīgu un palikšu pa nakti dzīvoklī, kuru taisos īrēt. Tik jauka sajūta, ka arī tur būs man mājas, iekārtošu, kā gribēšu, pašai savs stūrītis. Lai gan tur būs vēl vismaz 3 cilvēki, bet pašai sava istaba ir forši. Mhm.

Saņēmu arī, protams, savus līmeņus. It kā jau visi saka, ka es ar viņiem budžetā stabili varētu tikt, bet es nez. Šaubas kat kādas, jo cik gan pasaulē gudrāki cilvēki par mani ir (daudz!). Nujā, bail nedaudz dzīvot būs Rīgā. Ja vēl mācīšos akadēmijā, tad vispār. Visbaisākais rajons, kurā esmu bijusi. Gandrīz tikpat tukšs kā madona svētdienas pievakarē.

Sāku vēl lasīt par kaut kādu reģenerāciju, kas tagad notiek ar pasauli. Tīri teorētiski varētu izteikties tā: ik pa laikam notiek milzīgi lēcieni evolūcijā un visās tehnikas jomās. Agrāk lielais lēciens notika pa gadsimtiem, tūkstošgadēm, bet tagad lielais lēciens aizvien ātrāk notiek – jeb, desmit gadu laikā tas ir noticis. Jo jāskatās ir reāli. Ne jau aiz tā fakta, ka esam palikuši vecāki, bet aiz cita fakta liekas, ka laiks sāk skriet ātrāk. Tā nu nonākam pie tās maiju vai kāviņuturvēlne spirāles. Tā kā spirāle (nu, vairāk kā gliemežvāka formā, you know), paliek aizvien mazāka, tā arī lēcieni kļūst aizvien ātrāki, tam vajadzīgs mazāks laiks. Tā nu drošvien nākamais lēciens ilgs kādu mēnesi, pēctam dienas, pēc tam sekundes.. Katrā ziņā to var nosaukt par to lSDJKfjksdfkjdfkjfdkdjf reģenerāciju vai kā nu tur. Evolūcijas ietekmē cilvēki mainās vai nu fiziski vai tīri garīgi. Man jau liekas, ka cilvēki ir sasnieguši savu fiziskā ķermeņa augstāko punktu (un es nerunāju par orgasmu) – cilvēks jau tagad ir tīri ideāls, lai arī kādas būtu proporcijas, sejas vaibsti vai apģērba izmērs. Tad nu notiek tā saucamā garīgā evolūcija. Un te nu cilvēki divās daļās dalās – tie, kuri neevolucionēs, paliks tādi paši, līdz sapūs, vai arī evolucionēs, mainīsies līdzi laikam (lēcienam). Tāpat kā stirniņu bars, kas skrien uz priekšu, bēgot no žirafes. Lēnākās nomin, pārējās izdzīvo un kļūst vēl ātrākas. Tā pat kā smadzeņu šūnas alkohola reibumā. Ātrākās un gudrākās izdzīvo, pārējās neatgriezeniski pazūd. Tā nu tas viss reģenerācijas process atlasa lēnākos un tupākos civilizācijas eksemplārus un ļauj pārējai civilizācijai kļūt gudrākai kaut vai vien noskatoties, kā iet bojā lēnākie. Tas viss nekad nav viegli, nāk visa sāpe un tas viss. Un tagad tie, kuru intereses paliks ēst-dzert-jāties, atkritīs. Jo nu, arī stirniņu barā liekēdes stirnas pieņem sliktāk kā bara galveno, kas domā vai atrod labākus zāles pleķus, kur pārējiem baroties.

Tas, pa manam, ir tas evolūcijas lēciens, kas šobrīd notiek. Nākotnē, drošvien, laiks skries vēl ātrāk, atbirs aizvien vairāk tīrradņu un paliks apslīpētie dimanti, kuri atbirs pēctam un paliks tīrs platīns ;D

Tad nu, cilvēki, izdomājiet – gribat būt lēnākās stirnas, kuras žirafes iemīdīs zemē un no kurām pēctam bagātas krievu tantes taisīs kažokus, vai arī iesiet līdzi, pieņemsieties prātā un turpināsies attīstīties līdz viedajiem, kuri vedīs pārējo baru. Tās manas pēdējā laika pārdomas, kuras man radās pēc sapņa nenormāli skaista. Manas domas varētu būt arī nepareizas, ļoti iespējams, bet katram sava taisnība. Es ticu savai.

Hah, ierakstu sāku ar savu dzīves aprakstu, beidzu ar pārdomām par pasaules bojāeju.

Stiprinieties pārliecībā, draugi. Cheers.

*saskandina glāzes uz Agileras veselību, laimi, prieku un citiem labumiem*

Cheers!

Varbūt man ir uzmanības problēmas. Tā kā tajam puikam no grāmatas, ko šonedēļ izlasīju. Grāmata saucās “Savādais notikums ar suni naktī”. Lai gan nav tā, ka manā šķīvī ēdiens nedrīkst saskārties, nekas nedrīkst būt dzeltens vai brūns, neviens nedrīkst man pieskārties nekādos apstākļos. Lasīju un domāju – cik gan cilvēkam daudz visādu problēmu. Un kā viāns var vispār pārvarēt. Jocīgi.

Lai nu kā, pirms pāris dienām aizbraucu uz laukiem pastrādāt kaut ko. Nedaudz apdedzināju plecus, bet ieguvu nedaudz iedegumu kaut kādu. Neesmu es grillēta vista, lai gan uz pleciem izskatās, ka akut kas tāds varētu veidoties. Un šodien tā sagribējās uz karierīti aiziet, to arī darīju. Vēl pasauļojos. Un nopirku šortus. Šajā brīdī visiem būtu jāšokējas, jo es patiešām viņus arī uzvilku. Pa pilsētu un ārā arī :O

Jā, un kopš zinu, ka braukšu uz Labo Dabu, tad man ir iestājusies pilnīga Lapko atkarība. Lai gan datorā mētājas tikai 37 dziesmas, bet es tās maļu daudz. Uh. Humpaļos maiku nopirku baltu un Omijam paprasīšu, lai uzbliež tur virsū `the new bohemia` uzrakstu, kas ir viņu jaunais albūms. Un tad ņemšos pa skatuves priekšu ^_^

Ah, vasara ir beidzot atnākusi. Tagad jādabū vienīgā lieta, kas vasaru padara jestrāku ;D ..

Nujā. Cerēju, ka vismaz šitajā izlaidumā dabūšu kādas daudz bildes, bet laikam, ka nē. Atceros, ka no 9. klases izlaiduma man ir viena bilde tikai. Un tā pati, kur es eju iekšā zālē. Šoreiz gan ir vairāk drusku, jo jā. Labi, ka sēdēju aiz Danutes un Kartupelīša, jo viņas fočēja visu laiku :)

Ai, man šoreiz nav īpaši ko rakstīt, lai gan pēdējā laikā vispār nav ko teikt. Arī loģisks teikums nesanāca, tāpēc laikam šoreiz ierakstu beigšu.

Ā, un paldies par puķēm un labajiem vārdiem.

Anyways, piektdien vazājos pa āru ar Kartupelīti un Briedi un beigās atradu citu baru un tur piekoļījos un aizgāju klausīties kā spēlē Bruģis. Fantastika. Vienīgā iespējamā tualete bija Rudzonā un tajā pašā tādas rindas kā Rimčikā. Tā nu visi gāja zaļumos O_o . Nujā, tur bij diezgan jauki cilvēki.Un pati diena vispār palika forša no tā brīža, kad iznācu pa matemātikas eksāmena durvīm.

Bet galvenais stāsts ir par pašu balli, kas nākamajā dienā notikās. Pagājušajā gadā bija interesanti tas, ka mani izdancināja (lasīt – pa gaisu mētāja) piedzēries urla ar lauztu roku un vēl čalis, kurš veidoja savu monologu kā “tev aukstas rokas. Un lielas arī. Tu gadījumā ar boksu nenodarbojies?”. Nujā, katrā ziņā šoreiz tā nebija. Aizgājām uz turieni ar Kartupelīti un Sandru, bet Kartupelīts sēdēja kā veca maize un negribēja nekā darīt – ne tresīt pie latviešu dziesmu kalbasa variantiem, ne staigāt un meklēt citus cilvēkus. Tā nu laiciņš gāja uz priekšu līdz pienāca čalis klāt un pajautāja uguni. Tad teica, ka varētu aiziet padancot un tā. Pasauca kaut kādu draugu (tā arī nesapratu, vai viņu sauc Arnolds vai Gints vai Ādams :D) un tad gājām tresīt. Izrādījās traks dejotājs kaut kāds un tā vispār. Un jā. Pēctam aizgājām augšā ar Sandru un atradām pazīstamus cilvēkus, visu laiku man bija mazgadīgajiem alus jāpērk un tā :D Turpinājām lejā tresīt un sakoļījām vēl divus čaļus smieklīgus. Jauki bija. Tad turpinājām vēl tresīt un pēctam izdomājām iet mājās. Nu, kad jau gaisma kaut cik bija sākusi aust. Tad baigi negribējām vēl uz māju iet, tāpēc aizgājām sēdēt uz soliņa un dzinām bazaru.

Pēdējās divas dienas arī gāju paskriet. Pirmajā dienā bez apstāšanās noskrēju līdz namsaimniekam [putnufabrikai], kas ir nujā. Kaut kur kilometrs. Tad skrēju apakaļ. Šorīt piecēlos ar tādām kāju sāpēm, ka nevarēju piecelties un ar krišanu izripoju no gultas. Tad izdomāju, ka, ja pati varēšu apģērbties, paskriešu vēl, lai kājas nomierinās. Jā, tad es vēl paskrēju, bet joprojām nevaru normāli notupties vai pa kāpnēm nokāpt.

Ā, un te tāda publiskāka vieta, tāpēc vēlreiz nodošu sveicienus Alkoholiķim 18 gadu jubilejā. Smuks vaigs vakar bija viņam, haha :D (“Sexy” un “Lick me”). Nujā, daudz baltu dieniņu un tā vispār.

Šī būs traka nedēļa. Trešdien PĒDĒJAIS eksāmens, ceturtdien Vitai 18, piektdien klases ballīte kaut kādā lapenē. Katrā ziņā  ļoti traka nedēļa būs ;O

Nu tā. Viss tā kā lielos vilcienos.

Kam vispār izdevīgi ir kaut kādus eksāmenus likt (pavēlēt darīt) likt(kārtot)? :/

Kam vispār izdevīgi ir likt citiem slikti justies? :/